Ilgtspēja transporta jomā: kur esam un kurp doties tālāk?

Eiropas Savienības mērķis ir līdz 2050.gadam kļūt klimata neitrālai – mērķis, protams, ambiciozs un pozitīvs, tomēr būtiskāks jautājums ir, cik tas ir reāls. It īpaši ņemot vērā, kur atrodamies tehnoloģiskās attīstības ziņā un cik daudz vēl lietu būtu paveicamas, lai klimata neitralitātes mērķi mēs varētu uzskatīt par sasniedzamu.

Izaicinājums ir ļoti daudzdimensionāls un sastāv no vairākiem blokiem, kas ne vienmēr ir atkarīgi cits no cita – industriālais piesārņojums, privātais transports, transporta un loģistikas nozare utt. Ir skaidrs, ka lielas pūles būs jāpieliek visās jomās, tomēr nenoliedzami viens būtiskākajiem elementiem ir emisijas no transporta, kas pašlaik veido aptuveni 25% no kopējā izmešu apjoma.

Šobrīd autotransporta tirgū ir redzams, ka parādās arvien vairāk vieglo auto risinājumi, kas ir piemēroti privātajām vajadzībām. Tomēr ir acīmredzams konkurētspējīgu elektroauto iztrūkums kravas pārvadājumu, mikroautobusu, jūras un upju transporta segmentos, kas atbilstu ilgtspējīgu mobilitātes risinājumu kritērijiem. Jo diemžēl realitāte pašlaik ir tāda, ka tirgū pieejamie elektriskie transporta līdzekļi veiktspējas ziņā pamatā neatbilst konkrēto nozaru prasībām un vajadzībām. Tas nozīmē, ka, ieviešot elektriskos transporta līdzekļus, nesamērīgi sadārdzinātos šo nozaru sniegto pakalpojumu izmaksas un tās vairs neatbilstu ekonomiskās realitātes diktētām prasībām.

Līdz ar to fundamentāls jautājums šodien un raugoties nākotnē ir, vai elektroauto ražotāji eventuāli izstrādās tehnoloģiju, kas būtu samērojama ar nozaru vajadzībām un ekonomisko dimensiju. Iespējams. Tomēr mana pārliecība ir, ka nozarēm ir jābūt atvērtām alternatīviem risinājumiem.
Kādas ir alternatīvas?

Ja raugāmies uz patlaban tirgū esošajām alternatīvām, redzamas vairākas iespējas. No vienas puses, ir degvielas ražotāji, kas piedāvā t.s. atjaunojamo dīzeļdegvielu, tomēr realitātē vismaz mūsu reģionā tā faktiski nav pieejama un ir nesalīdzināmi dārgāka. Elektroauto uzpildes staciju infrastruktūra ir attīstīta un fiziskās elektroenerģijas izmaksas ir samērojamas, tomēr uzlāde ir laikietilpīgs process, kas nozarēm, kur efektivitāti rēķina minūtēs, tas šobrīd nav ekonomiski pamatots risinājums.

Vēl varam raudzīties uz ūdeņraža molekulu tehnoloģiju, kuras rezultātā vienīgais radītais blakus produkts ir tīrs ūdens. Šajā risinājuma blokā, ja runājam par sauszemes transportu, lielākie izaicinājumi ir uzpildes infrastruktūra un paša transporta līdzekļa izmaksas. Savukārt cita aina veidojas, ja paraugāmies uz jūras un upju transportu.

Piemēram, pašlaik jau tiek izstrādāta tehnoloģija motorlaivām (tepat Latvijā!), kas veiktspējas ziņā nodrošinās garāku attālumu mērošanu un energoietilpīgu uzdevumu veikšanu. Laivas var kalpot arī kā miniprāmis, piemēram, starp salām un līčiem bagātā akvatorijā  Ziemeļeiropā. Tās uzturēšanas izmaksas ir nesalīdzināmi zemākas nekā ar fosilo degvielu darbināmajam virsūdens transportam un jau tuvākajā laikā Latvijas galvenajās ostās (Liepāja, Rīga, Ventspils) plānots izvērst ūdeņraža uzpildes staciju tīklu, kā arī iekļauties Ziemeļu un Baltijas valstu ūdeņraža koridorā. Tas savukārt dotu iespēju dažādiem valsts un ostu dienestiem īstenot savas funkcijas dabai draudzīgā un saimnieciski izdevīgā veidā.

Līdz ar to var secināt, ka alternatīvas eksistē un, visticamāk, nākotnē tādu kļūs arvien vairāk. Mana personiskā pārliecība ir, ka agrāk vai vēlāk mēs nonāksim pie secinājuma, ka katrā nozarē būs jāmeklē individuāli un pielāgoti risinājumi. Diezin vai tuvākajā laikā mums būs iespēja kravas pārvadājumu jomā pilnībā atteikties no t.s. tālbraucējiem un visas kravas Eiropas Savienības robežās pārvadāt ar elektrovilcieniem. Vai tuvākajā laikā parādīsies kravas transports, kas ar vienu uzlādi var nobraukt 9 stundas? Diez vai. Vienlaikus, ļoti iespējams pēc gadiem 20 privātais auto, kas darbināms ar fosilo degvielu būs liels retums un ūdens transports pārvietosies tikai ar ūdeņradi.

Ko tas nozīmē biznesam? To, ka mums ir jāattīsta tehnoloģijas, kas atbilst šo nozaru specifiskajām vajadzībām un ekonomiskajai realitātei, ņemot vērā konkrētajām nozarēm raksturīgo kravnesību un loģistiku. Nedrīkst arī piemirst par regularitāti, ar kādu uzņēmumi atjauno savu autoparku, un, šādam mirklim pienākot, spēt piedāvāt atbilstīgus transporta risinājumus. Un bez šādas atjaunošanas nevarēs iztikt, jo 2035. gadā vairs nevarēs iegādāties jaunus transportlīdzekļus ar fosilās degvielas motoriem, savukārt otrreizējā tirgus iespējas diez vai piedāvās ilgstspējīgus risinājumus.

Kā pozitīva tendence jāatzīmē fakts, ka arī Latvijas uzņēmēji iesaistās globālo klimata izaicinājumu pārvarēšanā. Piemēram, uzņēmums Electrify H2 izstrādā ūdeņraža tehnoloģiju daudzfunkcionālām motorlaivām.

Rezumējot, Eiropas Savienības klimata neitralitātes mērķa sasniegšana būs atkarīga ne tikai no tehnoloģijām, bet arī no mūsu spējas fleksibili paraudzīties uz izaicinājumiem nozaru griezumā, neuzspiest biznesam universālus risinājumu modeļus, meklēt un atrast alternatīvas. Tādā gadījumā bizness pats atradīs efektīvākos veidus un ceļus, kā ieviest ilgtspējīgus biznesa modeļus vārda visplašākajā nozīmē.